Baltijas valstu sadarbiba.

BALTIJAS VALSTU SADARBĪBAS PIEREDZE

Uzskatu, ka sadarbība starp Baltijas valstīm ir pētāma, skatoties uz mūsu valstu savstarpējo attiecību attīstību kopš valstiskās neatkarības iegūšanas 20. gadsimta sākumā.

Triju Baltijas valstu interesi par sadarbību veicināja pieredze ar cariskās Krievijas veikto rusifikāciju 19. gadsimta beigās. Doma par nozīmīgu reģionālu sadarbību pirmo reizi apspriesta Igaunijas politiskajās aprindās apmēram vienlaikus ar neatkarības pasludināšanu. Šai idejai pievienojās arī Latvija. Sadarbības centieni galvenokārt bija vērsti uz to, lai nostiprinātu 1918. gadā proklamēto neatkarību, kā arī, lai vairotu valstisko stabilitāti.

1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics ierosināja sasaukt apspriedi Baltijas valstu savienības dibināšanai (tika plānota tā sauktā lielā Baltijas savienība, kurā ietilptu Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija un Polija).

Tā paša gada 31. augustā Bulduros tika panākta galīgā vienošanās, un visu piecu valstu pārstāvji parakstīja līgumu par aizsardzības savienību. Bet oktobrī poļu karaspēks ieņēma Viļņu un Lietuvas – Polijas attiecības tādējādi tika sagandētas, turklāt Lietuvai šķita, ka tā varēs gūt panākumus, sadarbojoties ar Padomju Savienību un Vāciju. Savukārt Somija izvēlējās sadarboties ar Skandināvijas valstīm. Tā sabruka nodomi par lielo Baltijas savienību.

Baltijas valstīm 20. gadsimta sākumā svarīgi bija meklēt sadarbību drošības jomā. Tādēļ 1923. gadā 1. novembrī (1922. gada 16. aprīlī pasauli pārsteidza ziņa, Vācija un Padomju Savienība noslēgušas sadarbības līgumu, tā dēvēto Rapallo līgumu.) Meierovics un viņa igauņu kolēģis Akels parakstīja Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu, kurā abas valstis apņēmās sniegt viena otrai bruņotu palīdzību trešās valsts uzbrukuma gadījumā.

Laika posmā no 1919. – 1934. gadam notika vairāki mēģinājumi apvienot Baltijas valstis kādā savienībā.

1934. gada 12. septembrī Ženēvā tika noslēgts līgums par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas savienību, tā saukto Baltijas Antanti. Tā nebija militāra savienība, un kā ieguvums no šīs organizācijas minams fakts, ka visu triju valstu ārlietu ministri  sāka apspriesties un saskaņot savu rīcību. Ministru lēmumi nebija saistoši valstīm – līgumslēdzējām.

Pieaugot Baltijas valstu stabilitātei un starptautiskajai autoritātei, mazinājās vēlme sadarboties. Līdz ar to Latvijas, Lietuvas, Igaunijas politiķi savlaicīgi nenovērtēja Baltijas valstu vienotību kā drošības faktoru. Baltiešu nesaskaņas (mūsu valstu starpā bija nesaskaņas robežu jautājumos par Valku, Palangu un vēl dažiem rajoniem, kuru atrisināšanai nācās vērsties starptautiskajā šķīrējtiesā) veicināja valstu izolāciju un arī nespēju pretoties suverenitātes apdraudējumam un tam sekojošajai okupācijai 1940. gadā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbība pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā principā varēja sākties tikai pavisam nesen, kad Krievijas karaspēks 1994. gadā atstāja Baltijas valstu teritoriju.

Pirms neatkarības atgūšanas sadarbība (sākot jau ar 1988. gadu) bija plaši izplatījusies baltiešu vidū. Sadarbība un vienotība atmodas laikā pasaules uzmanīju piesaistīja ar miermīlīgo pretošanos (pretstatā asiņainajām cīņām citās PSRS republikās), tā ieguva dziesmotās revolūcijas nosaukumu. Par baltiešu vienotību liecināja 1989. gada 23. augustā Lietuvas Sajudis, Latvijas tautas frontes un Igaunijas Tautas frontes sarīkotais Baltijas ceļš. Atceroties 1939. gadā parakstīto Molotova – Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu, ap divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās garā ķēdē, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu – kopā 1200 kilometru.

Sadarbība valdību līmenī sākās 1990. gadā vēl kā de facto padomju republikām. Pirmais līgums tika parakstīts 1990. gada 20. janvārī. Līdz 1990. gada augustam tika parakstīti 20dažādi līgumi un vienošanās, bet līdz 1996. gada jūlijam bija parakstīti 46 trīspusējie dokumenti.

PROBLĒMAS UN ŠĶĒRŠĻI BALTIJAS VALSTU SADARBĪBAI

“Mūsu attiecības ir tādas, kādas tās ir starp jaunām valstīm, reizēm mazliet bērnišķīgas ar dziedošās revolūcijas atskaņām. Taču tās nav tik vienkāršas viena iemesla dēļ – katrs tomēr skatās uz savām interesēm. Tā jau nekad nebūs, ka viens novilks un atdos savus svārkus otram un pats paliks bešā.”

Lietuvā ir parādījusies tendence identificēt sevi ar Centrāleiropu. saprotama ir arī Lietuvas tiekšanās pēc sadarbības ar Poliju, jo izsenis Lietuva bijusi tuvāka Polijai nekā Latvijai vai Igaunijai. Visskaidrāk lietuviešu mērķus, manuprāt, izsaka Polijas oficiālā aizbildniecības uzņemšanās Lietuvas drošības sekmēšanai pēc NATO paplašināšanās pirmās kārtas.

Arī Igaunija meklē sadarbības partnerus citur. Tās ārpolitika un tirdzniecība lielā mērā balstās uz Somiju un Zviedriju.

Šie fakti uzdod jautājumu, vai patiesībā Baltijas valstis nedodas trīs dažādos virzienos.

Pastāv oficiālais Baltijas valstu viedoklis un reālie fakti. Šķēršļu veiksmīgai mūsu valstu sadarbībai vēl ir daudz. Ņemot vērā tos virzienus, kuriem Baltijas valstis dod priekšroku tirdzniecības, finansu un ārpolitikas sfērā, tā vien šķiet, ka Latvija, Lietuva un Igaunija pamazām attālinās. Atsvešināšanos, manuprāt, veicina arī fakts, ka Baltijas valstis atrodas atšķirīgās Eiropas integrācijas procesa stadijās. Tajā pat laikā Baltijas valstu politiķi cenšas saglabāt vienotu Baltijas reģionu. Oficiālā, optimistiskā viedokļa par vienotu Baltiju nolūks ir parādīt rietumu pasaulei un arī pašiem sev, ka Latvija, Lietuva, Igaunija spēj sadarboties  veiksmīgi, un tieši tāpēc tās ir gatavas integrācijai plašākas sadarbības sistēmās – ES un NATO.

Līdztekus oficiālajam viedoklim un reālajam stāvoklim pastāv arī pašu baltiešu viedoklis, mūsu savstarpējās attieksmes. Oficiālā līmenī neviens nav pacenties izdibināt iedzīvotāju viedokli.

Sadzīvē mums katram ir savs viedoklis par pārējo tautu pārstāvjiem. Es domāju, katrs ir dzirdējis vai pats stāstījis anekdotes par igauņiem un lietuviešiem. Tieši tādas pat anekdotes par latviešiem stāsta arī viņi. Šādu attieksmi vienam pret otru daļēji ir izraisījušas publikācijas presē, kur pat nenozīmīgs konflikts tiek saukts par karu, piem., naftas un reņģu kari. Manuprāt, nesaskaņas starp trim Baltijas valstīm ir izraisījusi skaudība vai greizsirdība vienam par otra panākumiem.

REĀLĀ BALTIJAS VALSTU SADARBĪBA UN PROGNOZES TĀS VEICINĀŠAI

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbība parlamentārajā līmenī sākās drīz pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. 1991. gada oktobrī Tallinā tika parakstīts Baltijas Asamblejas nolikums.

Baltijas Asambleja ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu sadarbības institūcija. Tās sastāvā ietilpst 60 Baltijas parlamentārieši – pa 20 deputātiem no katras valsts.

Baltijas Asamblejas Prezidijs ar Sekretariāta palīdzību koordinē asamblejas institūciju darbību un seko lēmumu izpildei.

Organizācijas modelis tapis pēc ziemeļu valstu parauga, jo Ziemeļu Padome bija pirmā starpparlamentārā organizācija, kas piedāvāja sadarbības līgumu.

Asambleja tika izveidota ar mērķi koordinēt Baltijas valstu sadarbību parlamentu līmenī, kā arī dot iespēju tām paust savu kopīgo viedokli par starptautiskām, kā ekonomiskām, tā politiskām aktivitātēm.

Kopš 1994. gada jūnija darbojas Baltijas Ministru padome. Tā ir starpvaldību institūcija, kas, sākot ar premjerministru un beidzot ar nozaru ministriju, vecāko amatpersonu līmenī īsteno praktisko Baltijas sadarbību un aizvien ciešāku integrāciju. Ministru padomes vadību uz vienu gadu Baltijas valstis uzņemas pēc kārtas. Latvijai kārta ir pienākusi jau divas reizes.

Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes sadarbības ietvaros veiksmīgi notiek BA un BMP komiteju tikšanās. Kā veiksmīgs piemērs minama BA Komunikāciju komitejas un BMP Robežsardzes un Muitas komiteju kopīgās aktivitātes. Cerams, ka šāda komiteju sadarbība notiks arī turpmāk, nodrošinot koordināciju parlamentārajā un valdību līmenī, ko varētu izmantot kā veiksmīgu sadarbības instrumentu.

Lai stiprinātu Baltijas valstu sadarbību un vienotību, ir svarīgi divi BA attīstības virzieni. Vispirms jau konkrēti projekti ekonomikā, transportā, vides aizsardzībā, enerģētikā, kā arī citās jomās.

Sadarbība enerģētikas jomā starp Latviju, Lietuvu un Igauniju ir daļa no plašākas stratēģijas, kuras mērķis ir tuvošanās Eiropai. Sadarbība neierobežo mūsu valstu suverenitāti un tiesības uz neatkarīgu enerģētikas politiku, ņemot vērā specifiskas atšķirības starp mūsu valstīm. Mūsu mērķis ir nodrošināt drošu, ilgstošu un maksimāli lētu enerģijas piegādi, un tā sasniegšanai Baltijas valstis sadarbojas.

Baltijas valstis pašlaik apsver iespēju tuvākajos piecos gados savienot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gāzesvadu tīklu ar Eiropas gāzesvadu tīkliem, līdzdarbojoties Ziemeļvalstu projektā NORDIC GAS GRID.

Līdztekus gāzesvadu apvienošanai no enerģētiskās saimniecības viedokļa svarīga arī elektroapgādes problēma. ES atbalstītās Baltijas jūras reģiona valstis Baltic ring projekta ietvaros pētīja iespēju izveidot vienotu elektroenerģijas tirgu ap Baltijas jūru. Šajā projektā aktīvi piedalījās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas elektrofirmas. Pēc projekta realizācijas pieaugtu elektroenerģijas kvalitāte un samazinātos izdevumi, turklāt tas būtu ievērojams solis integrācijā ar Eiropas infrastruktūrām.

Pēdējo gadu laikā sadarbība starp Baltijas valstu enerģētikas institūcijām ir kļuvusi efektīvāka. Tā attīstās pēc citiem principiem nekā tas bija pirms neatkarības atgūšanas. Galvenā atšķirība ir tā, ka valstu griba gūt maksimālu labumu savu valstu iedzīvotājiem ir galvenā sadarbības veicinātāja.

Par enerģētiku atbildīgās ministrijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā izprot, ka veiksmīgu sadarbību starp valstu enerģētikas sektora dalībniekiem var panākt, iesaistot dažādas organizācijas, piemēram, vietējās un starptautiskās enerģētikas kompānijas un nevalstiskās organizācijas, apvienības, biedrības un patērētājus.

1992. gadā tika parakstīts elektroenerģijas sistēmas paralēlas darbības trīspusējs līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Daudzi nākotnes projekti ir orientēti uz enerģijas tirgus liberalizāciju, maksimāli izmantojot konkurences faktorus. Vienota Baltijas elektrības   tirgus izveide varētu dot noteiktu labumu patērētājiem.

Sekmīgi attīstās sadarbība elektroenerģētikas un gāzes apgādes jomā, bet, lai attīstītos mūsu sadarbība arī naftas un naftas produktu transporta un realizācijas jomā, vēl ir jāatrisina īslaicīgās pretrunas Baltijas jūras šelfa izpētes un izmantošanas jomā.

“Šodien ļoti svarīga ir savstarpējo tirdzniecības saišu nodibināšana tādā līmenī, kas ņem vērā ģeogrāfisko potenciālu, un tādā veidā, kas dod savstarpēji izdevīgu iznākumu.” Starp Baltijas valstīm jau 1993. gadā tika noslēgts trīspusējs, rūpniecības preces ietverošs līgums par brīvo tirdzniecību. Pēc trim gadiem (1996. gadā) tika noslēgts lauksaimniecības preču brīvās tirdzniecības līgums. Abi šie līgumi lika pamatus Baltijas brīvās tirdzniecības zonas izveidei. Pēc šo līgumu stāšanās spēkā intensificējās preču apmaiņa starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Piemēram, 1993. gadā Igaunijas preču apgrozība ar Latviju un Lietuvu veidoja 2 miljardus kronu, 1994. gadā – jau 3,2 miljardus, bet 1997. gadā tā pieauga līdz 8 miljardiem kronu.

Latvija, Lietuva un Igaunija lielu nozīmi piešķir Baltijas brīvās tirdzniecības telpas saglabāšanai un turpmākai attīstībai. Triju Baltijas valstu mērķis ir brīvas pakalpojumu, preču, cilvēku un kapitāla kustības apstākļu radīšana. Panākumi šajā sfērā veicinās ātru ekonomikas vietējā sektora attīstību, no tiem būs atkarīgas ārvalstu investīcijas un interese par Baltijas tirgu.

Tālākas ekonomiskās integrācijas pamatā ir atbilstošas līgumtiesiskās bāzes izveide. Šis jautājums tiek jau risināts.

Ekonomiskās sadarbības attīstību varētu veicināt, piemēram, tranzīta koridors virzienā ziemeļi – dienvidi. Tam pamatus liek trīspusējais tranzīta līgums, kas paredz vienotu muitas procedūru lietošanu un tranzītpārvadājumu deklarēšanas kārtības harmonizāciju. Lai uzlabotu Baltijas tranzītvidi, ir ļoti svarīgi izmantot kopīgos robežpunktus uz mūsu valstu robežām. Šāda robežpunkts nozīmē vienkāršu robežu un muitas kontroli divkāršas vietā. Pirmais robežpunkts ar kopīgu kontroli ir uz via Baltica Grenctāles – Saločiai (Latvija – Lietuva) punkts. Jau uzcelti vai tikai ieplānoti kopīgie robežpunkti uz Latvijas – Igaunijas robežas (Ikla – Ainaži), Medumi – Smeline, Meitene – Kalvji (Latvija – Lietuva), Veclaicene – Murati (Latvija – Igaunija).

Kontekstā integrācijai Eiropas infrastruktūrās jāmin arī projekta via Baltica attīstība. Par via Baltica runā jau kopš 1988. gada. Šobrīd tā ir Eiropas autoceļu tīkla svarīga sastāvdaļa. Šī projekta īstenošanu pārrauga starptautiska uzraudzības komiteja.

Sadarbība komunikāciju un infrastruktūras jomā neapšaubāmi ir viena no svarīgākajām un perspektīvākajām citu sadarbības formu vidū. Baltijas Ministru padomes Informācijas tehnoloģijas komiteja un triju valstu satiksmes ministrijas šobrīd ir iesaistītas Baltijas valstu valdību vienoto datu komunikāciju tīkla izveides projektā, kas faktiski nozīmē vienotu infrastruktūru Baltijas telpā. Šis projekts vēlāk varētu tikt iesaistīts jau uzsāktajā ES projektā European Business Register.

Baltijas valstu sadarbība, kā jau iepriekš minēts, ir nozīmīga ne tikai, t.s., soft security sfērās, bet arī drošības un aizsardzības jomā. Sadarbība aizsardzības jautājumos tiek uzskatīta par veiksmīgāko. Tālākai projektu attīstībai ļoti būtiska ir rietumu donorvalstu iesaiste. Sevi pierādījuši jau ir Baltbat karavīri, kuru uzdevums ir arī kontrolēt Deitonas miera līguma izpildi bijušās Dienvidslāvijas Federācijas teritorijā. Neapšaubāmi, ka Baltbat popularizē priekšstatu par Baltijas valstu vienotību.

1998. gada aprīlī tika noslēgts līgums par Baltron starp Baltijas valstīm. Tā mērķis ir stimulēt Baltijas valstu jūras spēku sadarbību.

Baldefkol līgums tika parakstīts 1998. gada maijā. Baltijas aizsardzības koledžā (atrodas Tartu) iespējā mācīties būs ne tikai Baltijas valstu personālam. Šajā projektā ir iesaistījušās daudzas NATO un programmas Partnerattiecības mieram dalībvalstis.

Kā Latvijas, Lietuvas  un Igaunijas kopīgi veidotus projektus vēl varu minēt Baltnet, kura mērķis ir radīt vienotu Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēmu, ko nākotnē varētu saslēgt arī ar Višegradas valstu sistēmām.

Baltijas valstis ir apvienojušas spēkus arī kopīgai cīņai ar organizēto noziedzību. Praktiskais darbs notiek Speciālās komisijas  organizētās noziedzības apkarošanai Baltijas jūras reģiona valstīs ietvaros. Labi panākumi ir gūti, sadarbojoties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekšlietu struktūrām starptautisko operāciju Baltic Guard, Speed un Barrier laikā.

Atzinīgi vērtējama arī mūsu valstu sadarbība operatīvajā līmenī.

Baltijas kooperācija ir jābalsta uz ekonomisko sadarbību un vēlmei sasniegt Eiropas valstu dzīves līmeņa augstākos standartus. Tam, neizbēgami, ir nepieciešami izglītoti cilvēki. Līdz ar to būtiska ir līguma par vienotu izglītības telpu noslēgšana.

Kopš 1990. gada regulāri sakari ir izveidojušies Baltijas valstu zinātņu akadēmiju starpā. Kopš 1996. gada notiek zinātņu akadēmiju  konferences ar Ziemeļvalstu kolēģu piedalīšanos.

Baltijas intelektuālo kopdarbību veicina arī 1994. gadā Baltijas Asamblejas iedibinātās balvas literatūrā, mākslā, zinātnē. Šīs balvas ir nodibinātas, lai sekmētu literatūras, mākslas un zinātnes attīstību Baltijas valstīs un izcilāko sasniegumu novērtēšanu minētajās nozarēs, kā arī šo sasniegumu popularizēšanu visās trijās Baltijas valstīs.  

SECINĀJUMI

Ievērojot iepriekšminēto, var secināt, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kā labu kaimiņu, sadarbība ir bijusi un ir sekmīga, “bet mūsu attiecības ir mainīgas”.

Protams, mūsu attiecībās ir nepilnības, taču nepieciešamie rezultāti tiks sasniegti vienīgi ar nosacījumu, ka visas Baltijas valstis dos šajā sadarbībā līdzvērtīgu ieguldījumu. tas atkarīgs no tā, cik prioritāra vai pakārtota nozīme katras valsts ārpolitikā būs Baltijas sadarbībai un cik konsekventi mēs īstenosim pasludinātos mērķus. Latvijas ārpolitikā Baltijas sadarbībai ir bijusi un ir svarīga nozīme. manuprāt, Latvijas līdzšinējais veikums Baltijas valstu vienotības stiprināšanā ir apliecinājis mūsu valsts izvirzīto mērķu nopietnību.

Par svarīgu es uzskatu progresu ekonomikā, kas ir pavisam tieši saistīts ar baltiešu labklājības līmeņa uzlabošanos. Es ticu, ka aizsāktā sadarbība turpināsies konstruktīva garā un ka par tās pamatu kļūs triju Baltijas valstu savstarpējo integrācijas procesu saskaņošana ar integrāciju Eiropā.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Baltijas Asamblejas dokumenti// Latvijas Vēstnesis, 03.11.1993.
2. Baltijas Asambleja kas tā ir// Literatūra Un Māksla, 19.10.1994., 4. lpp.
3. Baltijas valstis likteņgriežos// rakstu krājums, Rīga, 1998, 742 lpp.
4. Birkavs Valdis “Latvijai ir svarīga Baltijas valstu vienotība”// Diena, 06.01.1994, 2. lpp.
5. Deksnis Eduards Bruno “Eiropas apvienošanās…Integrācija un suverenitāte// Rīga, 1998.
6. Izglītība, 30.01.1992., 3. lpp.// Baltijas Asamblejas I plenārsēdes dokuments
7. Jansons Āris “Skaudība par Lietuvas politisko akcentu”// Diena, 08.07.1997, 2. lpp.
8. Labsvīrs Jānis “Pārdomas par Baltijas valstu sadarbību”// Brīvā Latvija, 27.07.1992. 7. lpp.
9. Latvijas Vēstnesis, 12.05.1998.
10. Latvijas Vēstnesis, 13.05.1998.
11. Latvijas Vēstnesis, 20.05.1998.
12. Lieģis Imants “Benilukss – sadarbības paraugs Baltijas valstīm”, Rīga, 1997, 83 lpp.
13. Karazijs Rimants “Mūsu attiecības ir mainīgas”// Lauku Avīze, 14.02.1997, 27. lpp.
14. Meierovics Gunārs “Lielā Baltijas savienība – tuvākās nākotnes risinājums”// Latvijas Vēstnesis, 06.08.1994, 1. lpp.
15. Riekstiņš Māris “Baltijas sadarbība Latvijas redzējumā”// Diena, 24.07.1997, 2. lpp.
16. Ražuks Romualds “Kādēļ ir nepieciešama Baltijas valstu sadarbība”// Diena, 19.12.1998, 2. lpp.
17. Sinka Juris “Baltijas valstu vienotība ir mīts jeb realitāte?”// Diena, 15.05.1998, 2. lpp.
18. Siņicins Mihails “XX gadsimts. 2. daļa”, Rīga, 1997, 257 lpp.

---