Sociālie psihologi ir attīstījuši divus pamatmodeļus, kas skaidrotu to, kā cilvēki cits citu raksturo.
- Vidējā, vispārinošā metode, kad cilvēki uztver kādu vidējo vērtību no visām tām iezīmēm, kuras tie uztvēruši ar pirmo iespaidu,
- Aditīvā, summācijas metode, kad visas iezīmes summējoties veido priekšstatu. [1;84]
Sociālajā psiholoģijā izšķir arī primāro, pirmo un vēlāko, jaunāko efektu. Primārais efekts ir komunikācijā uztvertā informācija, vēlākais efekts būtu vēlāk gūtā informācija. [1;85]
Iespaidu organizēšana. Kategorijas un principi.
Iepazīstot citus cilvēkus, cilvēki nepaļaujas tikai uz citu ārējām iezīmēm vai to, kā šie citi mums raksturoti, cilvēki parasti pasauli uztver ar noteiktiem pieņēmumiem par cilvēkiem, kas balstīti pieredzē. Parasti tas notiek balsoties uz ekspektācijām par to, ka cilvēki rīkosies atbilstoši savam stāvoklim un situācijai. Specifiskākā līmenī runājot, cilvēkiem ir noteikti veidi, kā viņi cilvēkus iedala kategorijās un tādējādi organizē savus uzskatus par noteiktām cilvēku grupām. Šāda kategoriju veidošana un uzskatu organizēšana cilvēkiem rada netiešās personības teoriju, kas ir pieņēmumu kopums, kad kādas iezīmes tiek saistītas ar citām. Šāda teorija, savukārt, palīdz informāciju vienkāršot un savstarpēji savienot, kas atvieglo indivīdu savstarpējo interakciju.[1;85 – 88]
Sociālā psiholoģija izšķir vairākas dimensijas, kas tiek lietotas, veidojot spriedumus par citiem. Visbiežāk tiek lietoti apzīmējumi shēmas un prototipi. Ir atzinums, ka cilvēki ne tikai reaģē uz to, ko viņi redz, bet arī redzēto interpretē uz iepriekšējas pieredzes bāzes, kas atmiņā ir palikusi kā shēma. Prototips - noteikts shēmas tips. Prototips – abstrakta reprezentācija, kas veidojas ar asociācijām. [1;88 – 89]
Stereotipi.
Stereotipi var tika uzskatīti par noteiktiem shēmas tipiem. Tā ir shēma par identificējamas grupas dalībniekiem. Stereotipi parasti tiek skatīti kā negatīva parādība, kas cilvēkus iedala kategorijās un tādējādi, iespējams, mazāk pievēršas to personībām vai cenšas tos saprast. Psihoanalītiķi gan stereotipus uzskata par neapzinātu vajadzību un daļēji sauc tos par noteikta veida aizsardzības mehānismu. [1;90]
Ir kāds kognitīvo aizspriedumu veids, kas var ietekmēt stereotipu veidošanos un noturību. Tā ir iluzorā korelācija – kādu mainīgo saistības pārvērtēšana. Iluzorās korelācijas gadījumā var izrādīties, ka mainīgie nav nemaz saistīti vai arī to saikne ir stipri vien mazāka nekā tiek uzskatīts. Šāda veida aizspriedumi rodas atkarībā no iedomātās saiknes novērotā biežuma. [1;92]
Sabiedrībā izplatīta ir arī ‘ticība taisnīgajai pasaulei’, kas nozīmē, ka cilvēki tic, ka pastāv saskaņa starp to, kā cilvēki rīkojas un to, kas ar viņiem notiek. Šis gan nav tikai kognitīvais princips, tas attīstās no cilvēku motivēšanas kultūras. Šāda ticība, ka katrs ir vainīgs pie tā, kas ar viņu notiek, visbiežāk izpaužas tad, kad cits (īstais) situācijas skaidrojums nav saredzams. [1;92 – 93]
Citu cilvēku interpretācija.
Cilvēku spriedumi par citiem ir svarīgi tādēļ, ka tie nosaka cilvēku reakcijas un lēmumus, kas attiecas uz citiem. Nepareizi, kļūdīgi spriedumi traucē interakciju vai pat padara to neiespējamu. Tā sociālajā psiholoģijā tiek saukta par kļūdainu atribūciju.[2;101]
Atribūcijas teorija analizē to, kā cilvēki skaidro citu uzvedību. Cilvēki parasti mēģinot uzvedības skaidrot ar iekšējiem(dispozīciju) vai ārējiem(situatīviem) faktoriem. [2;102] Atribūcijas parasti ir racionālas, balstītas uz loģiku. Cilvēki jauniegūtās informācijas apvieno ar jau esošajām zināšanām un tā veido savas interpretācijas par noteiktiem notikumiem, kā arī pēc tā izvēlas savas reakcijas.
Nereti ir sastopamas atribūcijas kļūdas. It kā tiek radīts priekšstats un skaidrota uzvedība. Bet – cilvēku sociālā domāšana nav nekļūdīga.[2;104] Cilvēku domāšanas veids ir adaptīvs.
Iluzora atribūcijas kļūda ir domāšanas blakusprodukts, kas rodas tad, kad sarežģītu informāciju cilvēks ‘uzkrāšanas’ nolūkā cenšas padarīt vienkāršāku, novienkāršot. Tas notiek paralēli uztveres procesam. [2;105] Iluzorā saikne nozīmē saiknes atrašanu starp lietām, kur tādas nav. Tiek uzskatīts, ka, ja saikni meklē, to arī atradīs. [2;136] Iluzorā kontrole, savukārt, nozīmē to, ka indivīds notikumus, kurus nav iespējams kontrolēt, uztver kā kontrolējamus vai arī kādu lietu uzskata par vairāk kontrolējamu nekā tā patiesībā ir. [2;138]
Atribūcijas procesa pētnieki arī ir atklājuši, ka nereti svarīgām lietām netiek piešķirta vajadzīgā uzmanība. Skaidrojot kādu uzvedību netiek novērtēta situācijas ietekme, toties nereti tiek pārvērtēta indivīda personīgo iezīmju ietekme un svarīgums. Šāda skeptiska pieeja situācijas nozīmei tiek saukta par fundamentālu atribūcijas kļūdu. [2;106] Atribūcijas kļūdas rodas tādēļ, ka pārāk bieži tiek ignorēti dažādi situatīviem fakti. [2;109] Cilvēki bieži vien atrod iemeslus tur, kur to nemaz nav, bet kur tie tiek meklēti, atribūcijas kļūdas rodas arī kultūras atšķirību rezultātā. [2;112 – 112]