Attēls 1.
Visas reliģijas pastāv mijiedarbībā viena ar otru un ar “ārpasauli”, tās ietekmē gan ekonomiskā, gan politiskā, gan sociālā situācija valstī un pasaulē, netieši mudinot pielietot sev pieejamos līdzekļus, lai aizstāvētu savas intereses.
RELIĢISKS KONFLIKTS
Kā jau daudziem jēdzieniem arī vārdam konflikts var būt neskaitāmi skaidrojumi un izpratnes. Viens no tiem vēsta, ka konflikts ir vienošanās un saprašanās trūkums starp divām vai vairākām pusēm, kuras var būt gan konkrētas personas, gan personu grupas. Katra no pusēm cenšas un dara visu, lai tiktu atzīts viņas viedoklis vai mērķis un liek šķēršļus otrai pusei darīt to pašu.
Pirmais, ar ko asociējas konflikts, ir agresija, draudi, strīdi, varmācība, karš u.tml., kā arī valda uzskats, ka konflikts pats par sevi ir nevēlama parādība, ka no tā pēc iespējas ir jāizvairās un ka tas pēc iespējas ātrāk ir jāatrisina. Sabiedrība vairāk uzmanības pievērš tieši pasaulē notiekošajiem agresīvajiem konfliktiem, kuru viens no mērķiem bieži vien ir vēlme būt uzmanības centrā, piesaistīt citas ieinteresētās puses, gūt ekonomisku vai politisku atbalstu, saņemt tās pašas ticības sekotāju atbalstu no citām valstīm.
Visu asiņaino reliģisko konfliktu pirmsākumi ir meklējami jau senā vēsturē gadsimtiem sen, kur pārsvarā dominē nesaskaņas starp trīs galveno reliģiju tradīcijām: katolicismu, pareizticību un islamu. Visu šo reliģiju pārstāvji ir cīnījušies par sekotāju skaita palielināšanu, varas iegūšanu konkrētās teritorijās, tā sadalot tautas un zemes, radot jaunas robežas.
Mūsdienās vislielākās nesaskaņas uzliesmojušas teritorijās, kurās līdzās pastāv dažādas nācijas un kultūras, kurām par pašnoteikšanās identitāti kalpo reliģija, valoda un apdzīvotā teritorija, kur vienas reliģijas piekritēji ir guvuši pilnīgu vai daļēju ietekmi pār līdzās pastāvošajiem etniskiem grupējumiem vai visu valsti.
Reliģiskā konflikta agresīvāko formu parasti izraisa kāds ārējs vai iekšējs impulss, kas pamudina sacelties diskriminētajai grupai vai tieši otrādi – vairāk pārstāvētajai reliģiskajai pusei. Piemēram, 1) Dienvidslāvijā J.B. Tito nāve 1980.gada maijā, kura 37 gadus uzturētais stingrais režīms valstī nepieļāva reliģiska rakstura nesaskaņas, izraisīja visu valsts politisko institūciju krīzi un līdz ar to arī etnisko konfliktu starp serbiem, horvātiem, kur starp ekonomiskām un politiskām nesaskaņām izcēlās arī reliģiskās nesaskaņas starp katoļiem, musulmaņiem un pareizticīgajiem; 2)Burundi, kur 1993.gadā, kad tika nogalināts likumīgi ievēlēts prezidents Melčiors Ndadaje, aizsācies pilsoņu karš starp etniskiem grupējumiem tutsiem un hutiem ar dažādu ticību.
Dominējošais apgalvojums ir tāds, ka reliģija ir iespiedusies etniskajās kultūrās un kļuvusi par nozīmīgu personas etnisko vai nacionālo identitātes rādītāju un kā tāda kļuvusi par centrālo konflikta izraisītāju. Šis etniskās identitātes aspekts padarījis iespējamus reliģiskos konfliktus arī pateicoties manipulācijām ar reliģiju simboliem, rituāliem un dogmām, ko izmanto ne tikai ar reliģiju nesaistītas grupas, bet arī pašas reliģijas, lai kūdītu naidu.
RELIĢISKO KONFLIKTU VEIDI
Literatūrā ir sastopami dažāda konfliktu klasifikācija gan pēc to ārējām izpausmēm (agresīvi ar spēka pielietojumu, mierīgi – risināmi diskusiju veidā), gan pēc to izcelsmes (iekšēji, ārēji), gan pēc tajos iesaistītajām pusēm (persona starp personu, persona starp personu grupu, grupa starp grupu). Pastāv šāds konkrēti tieši reliģisko konfliktu veidu uzskaitījums:
Stihiskie konflikti – strīdi un nesaskaņas par konkrētām ticības dogmām starp dažādām konfesijām un pašu konfesiju iekšienē.
Institucionālie konflikti – reliģiska rakstura konfliktos tiek iesaistīta valsts vai starptautiskas organizācijas un baznīca. Piemēram, baznīcas attiecības ar tiesu varu - kad nav ieteicams skatīt tiesās tos baznīcas strīdus, kas balstīti uz garīgo tiesu vai tām ekvivalentu instanču kanoniskajiem lēmumiem.
Mākslīgi konflikti - konflikti starp etniskām grupām, visbiežāk tādām, kuras apdzīvo vienotu teritoriju, nacionāla rakstura konfliktu, kuros iesaistīta reliģija. Piemēram, Indonēzijā, kur pasaules lielākajā arhipelāgā dzīvo 300 dažādas etniskās grupas, starp kurām regulāri rodas nesaskaņas. Pēdējais nopietnākais konflikts izcēlās pārapdzīvotajā Kalimantānu salā starp kristiešiem un musulmaņiem.
Šis iedalījums ir ļoti aptverošs, tādēļ tā ietvaros var klasificēt praktiski visus sastopamos reliģiskos konfliktus.
Sastopams arī vēl viens reliģisko konfliktu iedalījums, ko vairāk varētu attiecināt tieši uz agresīvajiem reliģiskajiem konfliktiem un kuri izriet no pašas reliģijas, tās dogmām, principiem:
tiešie agresīvie konflikti – persona/personu grupa iespaido otru personu/personu grupu
strukturālie agresīvie konflikti – sociāla rakstura konflikti
Tiešie agresīvie konflikti. Šos konfliktus parasti izraisa divi faktori, kas jau iepriekš noskaņo uz varmācīgu rīcību un ir atrodami pašas ticības pamatos. Kā pirmo var minēt ideju par izredzēto vadītāju, kas ticības sekotājos iedveš augstu paštaisnuma sajūtu, kas savukārt noved pie vardarbīgas rīcības. Pie šī veida izredzētajiem varētu pieskaitīt ebrejus, kā arī visus pārējos kristietības un islama sekotājus, jo to agresijas izpausmes ir visizplatītākās pasaulē. Otrs faktors ir agresīvais misionārisms, kad ticība tiek uzspiesta ar varu, kā vienīgā, pareizā un neapstrīdamā. Arī pie šīs kategorijas var tikt pieskaitīta kristietība un islams.
Strukturālie agresīvie konflikti. Mēdz būt divu veidu: vertikālie (ekonomiskās sankcijas un politiskās represijas) un horizontālie (atsvešināšanās, attālināšanās).
Pati reliģija jau savas ticības pamatos nosaka iespējamā konflikta raksturu. Vienkāršākais piemērs ir hinduisms, kur ar reliģiski sankcionēto kastu sistēmu tiek radīts pamats pastāvīgam konfliktam. Budisms un tam līdzīgās ticības ir pret strukturālajiem agresīviem konfliktiem, ko apliecina stingrie ētikas principi.
Tomēr abas ticības budisms un hinduisms krasi atšķiras no kristietības un islama, kur pēdējās divas vēsturiski ticības vārdā ir izmantojušas verdzību, pakļāvušas tautas, karojušas savā starpā. Hinduisms sludina ne-vardarbību, kaut gan atzīst par pieņemamu agresīvus konfliktus savā kastu sistēmā. Islams kastu sistēmu neatzīst, bet pieļauj vardarbību un karus, lai aizsargātu savu ticību, kas ir galējā Džihādas izpausme.
RELIĢISKU KONFLIKTU IZRAISOŠIE FAKTORI
Gandrīz neiespējami ir minēt pilnīgi visus iespējamos reliģiskā konflikta izraisošos iemeslus. Globāli var izvirzīt 7 galvenos principus, kuru klātbūtne vairāk vai mazāk ir katrā no reliģijām, kā arī var tikt uzspiesta no ārpuses un var kalpot par konflikta izraisītāju:
- cilvēka pārākums pār pārējo dabu
- vīrieša pārākums pār sievieti
- pieauguša cilvēka pārākums pār bērnu
- baltās rases pārākums pār pārējām rasēm
- augstākā sociālā līmeņa pārākums pār zemākiem sociāliem līmeņiem
- viena nācija pret citu nāciju
- viena valsts pret citu valstu
Visi šie principi ir diskriminējoši pret kādu no pusēm pēc savas būtības, kā arī, esot kādās no reliģijas dogmām vai vadlīnijām, var būt par iemeslu konfliktam – gan stihiskam, gan institucionālam, gan mākslīgam. Vairums šo faktoru izraisa tieši agresīva rakstura reliģiskos konfliktus ar starptautisku rezonansi. Iemesls reliģiskajam konfliktam var būt arī stihiskas pretrunas pašas reliģiskās organizācijas iekšienē.
RELIĢIJAS LOMA KONFLIKTĀ
Lai konfliktu raksturotu kā reliģisku pēc būtības, nepietiek ar to, ka starp divām, ar atšķirīgu reliģiju, pusēm ir radušās kaut kādas nesaskaņas, kas pāraugušas spēka pielietošanā. Reliģijai jābūt visa pamatā, reliģijai jābūt šī konflikta iemeslam vai arī vienai no pusēm konflikts jāuztver tikai no reliģiskā viedokļa. Vai arī viena no pusēm uz radīto konfliktu gaida tās pašas reliģijas sekotāju atbalstu citās valstīs. Tādēļ jāpieņem, ka par reliģijas iesaistīšanu konfliktā var runāt tad, kad var konstatēt kādu no sekojošiem faktoriem:
- ja viena no pusēm atsaucas uz reliģiskām dogmām un normām, lai pamatotu savu agresīvo rīcību;
-
ja pušu konflikta mērķa izvēles pamatā kā primārā tiek likta reliģiskā identitāte.
Pretējā gadījumā reliģijai ir tikai pastarpināta loma konflikta izraisīšanā vai uzturēšanā.
Vairums agresīvo reliģisko konfliktu var tikt klasificēti kā etnopolitiskie konflikti. Tiem nav ideoloģisku komponentu un ekonomiskie aspekti labākajā gadījumā tiek iesaistīti tikai kā ieguldījuma faktors. Iemesls, kādēļ divas grupas atbilstošos gadījumos nepiekrīt otras puses kontrolei pār kādu teritoriju, ir etniskā identitāte, kā arī vienas etniskās grupas naidīgums pret otru un bailes no sekām, kādas var rasties, ja varu iegūs pretinieks. Zināmā mērā konflikta noteicošais faktors ir drošības dilemma, kuras pamatā ir bailes par tādas nacionālisma iezīmes izveidošanos, kad tiek kontrolētas un pakļautas pie varas neesošās etniskās grupas. Par piemēru var minēt Alžīru, kur kopš 1988.gada vidus norisinās dažādi nemieri un sadursmes, kas 1991.gadā pāraug atklātās ielu kaujās un gadu vēlāk – pilsoņu karā. Ap 600 musulmaņu grupējumu, no kuriem lielākais ir Bruņotā islama grupa GIA, cīnās ar valdību par islama valsts nodibināšanu. Reliģijai šeit ir tieša un konkrēta loma konflikta uzturēšanā.
Šādos etnopolitiskos konfliktos reliģija darbojas kā grupu šķelšanas faktors un svarīgi ir noteikt ne tikai atšķirības ticībā, bet arī definēt, kādas tad pastāv atšķirības starp līdzās pastāvošajām etniskajām grupām. Vairumā gadījumos karojošās puses atšķiras ar to, ka runā dažādās valodās, ir dzīvojušas šķirti viena no otras, nekontaktējoties, ir ar dažādām sociālām struktūrām, tām bijusi atšķirīga vēsture, kā arī vēsturiski iesakņojies abpusējs aizdomīgums vienam pret otru.
Spilgti piemēri ir arī konflikti starp čečeniem un krieviem, armēņiem un azerbaidžāniem, ingušiem un osetiem. Reliģijas loma šajos konfliktos ir pastarpināta un tā nav pamata faktors, kas tieši izraisījis abpusējo naidīgumu un neuzticēšanos, politizēta tiek etniskā identitāte nevis reliģija. Tādēļ svarīgi nošķirt reliģiju no jebkādiem sociālās un politiskās dzīves aspektiem, lai netiktu izraisītas etniskas vai nacionālas nesaskaņas valstiskā līmenī, jo reliģija nedrīkst kalpot politisku mērķu sasniegšanai.
RELIĢISKAIS KONFLIKTS UN FANĀTISMS ISLAMA PASAULĒ
Fanātisms izpaužas kā dedzīga pārliecība par savas idejas, arī reliģijas pareizību un ļaunākais, ka arī ar neiecietību pret citu uzskatiem un idejām. Šāds salikums – fanātisms un reliģija, pašlaik viskrasāk izpaužas musulmaņu valstīs, kur islama pasaulē savā starpā konfliktē vairākas puses ar dažādu attieksmi it kā pret vienu reliģiju un citu reliģiju pārstāvji. Vieni, kas ir izglītoti par reliģijā paustajām idejām, par pasaulē pastāvošajām reliģijām, par vispārējo politisko un ekonomisko situāciju, paļaujas uz loģiku un otri, kuri ir mazāk izglītoti, fanātiski tic, izmanto terorismu, izraisa nemierus, noliedz visu rietumniecisko un jauno un cenšas ar varu uzspiest savas idejas citiem. Miermīlīgie musulmaņi cenšas rast kompromisus un pieņemamus risinājumu konfliktam starp dažādām ticībām.
Fanātisms iet roku rokā ar terorismu un daudzi reliģiskie konflikti tiek saasināti un pastiprināti tieši ar terorismu no musulmaņu ekstrēmistu puses, tomēr nevienai sabiedrībai nav izdevies kļūt “veselai” ar kara palīdzību.
Šāda attieksme ir bijusi jau no seniem laikiem, kopš eksistējusi cilvēce. Ticības sludinātāji un viņu līdzgaitnieki cenšas ticību skaidrot cilvēkiem ar cerību, ka tie atsauksies ar pozitīvo uz izteikto aicinājumu, tomēr ir daudz, kuri dod priekšroku savām interesēm un vēlas tās realizēt ar ticības palīdzību. Islama vēsturē maz ir sastopami konflikti, kad nesaskaņas par ticību būtu starp miermīlīgi noskaņotiem un izglītotiem musulmaņiem, jo islams pats par sevi sludina domas brīvību, izteikšanās brīvību, mieru un saticību. Fanātisms un vardarbība nav šīs ticības pamatā.
LITERATŪRAS SARAKSTS
- Balodis R. Par reliģisko diskrimināciju un konfliktiem. Latvijas vēstnesis, 2000.g.22.jūnijs
- Latviešu valodas vārdnīca. Rīga, 1987.
- Skagale G. Latvijā netiekot ievērota reliģiskā brīvība. Neatkarīgā rīta avīze, 2000.g. 29.maijs.
- Vairums bojā gājušo – civiliedzīvotāji. Diena 8 lpp., 2001.gada 21.decembris.
- Vanags J. Pētījums sniedz ieskatu baznīcas un valsts attiecību problemātikā. Latvijas vēstnesis, 2000.g. 21.novembris.
- Cornell Svante E. Religion as a factor in conflicts. Civil Wars, Vol.1 No.3, London, 1998.
- Dunn Larry A. The roles of religion in conflicts in the former Yugoslavia. Analysis of Resolution of Conflicts. Syracuse University, 1995.
- Galtung Johan Religions, hard and soft. UNESCO, Oslo, 1994.
- www.incore.ulst.ac.uk
- www.religioustolerance.org
L.A.Dunn “The roles of religion in conflicts in the former Yugoslavia”, Syracuse University,1995.
R.Balodis “Par reliģisko diskrimināciju un konfliktiem”, LV. 2000.gada 22.jūnijs
Vairums bojā gājušo – civiliedzīvotāji, Diena, 8 lpp., 2001.gada 21.decembris
